Liepājas Jūrniecības koledžā izlaidumu laiks

Svinīgajā pasākumā piedalījās arī Liepājas pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks izglītības, kultūras un sporta jautājumos Vilnis Vitkovskis, kurš uzrunājot klātesošos uzsvēra, ka Liepāja ir pilsēta, kurā piedzimst ne tikai vējš un mūzika, bet arī stipri jūras braucēji

Pagājušās nedēļas nogalē Liepājas Jūrniecības koledžā notika gan koledžas, gan Jūrskolas absolventu izlaidums. 30. jūnijā diplomus par 1.līmeņa augstāko profesionālo izglītību un profesionālo kvalifikāciju – kuģu vadītājs, vai kuģu mehāniķis, vai loģistikas speciālists saņēma 79 absolventi. Savukārt 1. jūlijā 44 LJK Jūrskolas absolventi saņēma atestātus par profesionālo vidējo izglītību kuģu vadītāja vai kuģu mehāniķa specialitātē.

Svinīgajā pasākumā piedalījās arī Liepājas pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks izglītības, kultūras un sporta jautājumos Vilnis Vitkovskis, kurš uzrunājot klātesošos uzsvēra, ka Liepāja ir pilsēta, kurā piedzimst ne tikai vējš un mūzika, bet arī stipri jūras braucēji. “Liepāja nav iedomājama bez savām jūrniecības tradīcijām un Jūrniecības koledžas. Kopš Krišjāņa Valdemāra aicinājuma «Brauciet, latvji, jūriņā" pagājis vairāk nekā gadsimts. Toreiz šim aicinājumam atsaucās arī liepājnieki un atvēra Liepājas jūrniecības skolu, kas ar nosaukumu Liepājas Jūrniecības koledža šoruden svinēs jau 140. gadskārtu,“ teica V. Vitkovskis. “Tāpēc Jūsu izlaidums ir īpašs, un man gribas Jūs sveikt kā šī skolas jubilejas gada absolventus,” uzsvēra V. Vitkovskis un novēlēja absolventiem veiksmīgu tālāko karjeru un, atceroties vēsturi un hercoga Jēkaba lielo entuziasmu pirms vairākiem gadsimtiem attīstīt Kurzemē jūrniecību, iedvesmoties no viņa dzīves moto: Kas nebaidās no liela darba un ar to saistītām iespējamām briesmām, tas paveic lielas lietas.

Savukārt Liepājas Jūrniecības koledžas direktors Vladimirs Dreimanis uzsvēra, ka  pasniedzēju un pedagogu pūles - iemācīt studentus domāt mazliet citādā līmenī, šogad devušas rezultātus un ir mainījusies gan jūrskolas, gan koledžas līmeņa studējošo attieksme pret mācību procesu, par ko liecina ne tikai aizstāvēto diplomdarbu un valsts eksāmenu rezultāti, bet arī parādītas tādas zināšanas un prasmes, kas vienlaicīgi ļāva nokārtot arī Jūrnieku reģistra kompetences novērtēšanas eksāmenu un saņemt kompetences sertifikātu. Šogad pirmo reizi Liepājas Jūrniecības koledžā par labām un teicamām sekmēm tika pasniegtas arī absolventu krūšu nozīmes un Atzinības raksti, ko saņēma 14 koledžas studenti un 7 Jūrskolas audzēkņi. Pirms izlaiduma daļa no šiem jauniešiem pastāstīja par saviem nākotnes plāniem, kā arī kāpēc izvēlējušies jūrnieku profesiju, cik nozīmīga nākošās profesijas apguvē ir nopietna attieksme pret mācībām un kādām rakstura īpašībām jāpiemīt cilvēkam, kurš vēlas kļūt par jūrnieku. 

Matīss Grigaļūns (koledžā iestājies pēc vidusskolas beigšanas, apguvis stūrmaņa specialitāti): Pēc vidusskolas pabeigšanas man nebija pat nojausmas, kur mācīties tālāk. Vairākas nedēļas braukāju līdzi mana drauga tētim, kurš strādā par kuģu aģentu. Skatījos ko viņš dara, parunājos arī ar jūrniekiem, kas uz kuģiem strādāja un man iepatikās. Liepājas Jūrniecības koledžu izvēlējos tāpēc, ka esmu liepājnieks, jo kāpēc gan mācīties Rīgā, ja es varu šo profesiju apgūt šeit. Tā kā es koledžā iestājos pēc vidusskolas, varu ieteikt nebaidīties no jauniem mācību priekšmetiem, tādi kā navigācija, astronavigācija, utt.. Lai gūtu panākumus, jāmāk sevi piespiest mācīties arī tādos brīžos, kad pats sev uzdodu jautājumu - kāpēc gan es šeit esmu -, jo daudzi mācību priekšmeti tiešām ir grūti un specifiski, bet, ja mācības uztver nopietni, tad viss izdodas.

Pēc koledžas pabeigšanas es sākšu strādāt par jaunāko stūrmani. Tālāk, kāpjot pa karjeras kāpnēm, mans mērķis ir tikt līdz otrajam, trešajam stūrmanim un augstāk. Taču ļoti iespējams, ka došos uz Rīgu, lai turpinātu mācības Jūras akadēmijā, jo augstākā izglītība man būs nepieciešama gadījumā, ja pēc 10 – 15 gadiem es izvēlēšos strādāt krastā.
 

NAURIS UPENIEKS (koledžā iestājies pēc LJK Jūrskolas beigšanas, apguvis stūrmaņa specialitāti): Es jau no divpadsmit gadu vecuma zināju, ka būšu jūrnieks. Liepājas ostā sadraudzējos ar jūrniekiem, kas strādāja uz velkoņiem. Tad es arī sapratu, ka jūra ir mans aicinājums un, ka mācīšos jūrskolā. Manā ģimenē profesionālā ziņā nav nekādas saistības ar jūru. Iesākumā mamma pat bija mazliet bažīga par manu izraudzīto profesiju, bet viņa saprata, ka mani tas ļoti interesē un atbalstīja. Es uzskatu, ka ir jāsaprot, ko tu gribi iemācīties un kas tev būs vajadzīgs tālākai dzīvei, ir jāpaņem viss ko skolotāji tev piedāvā.

Lai kļūtu par jūrnieku, vispirms ir jāgrib iet jūrā. Ja strādā tikai naudas dēļ, tad nekas labs tur nesanāks. Jūrniekam jābūt arī morāli stipram, jo jūrā ir dažādas situācijas, kurās ir jārīkojas ļoti ātri un jāpieņem pareizais lēmums, kas var izšķirt gan kuģa, gan cilvēku likteņus. Tā ir ļoti atbildīga profesija. Tāpat ir jāmāk saprasties ar cilvēkiem, jo nevar okeāna vidū izkāpt kastā un pateikt – man viss apnicis. Jāmāk atrast kopīgu valodu ar komandas biedriem un iekļauties kolektīvā. Tas ir arī psiholoģiski smags darbs. Taču visi izaicinājumi ir interesanti. Pēc koledžas beigšanas plāns jau ir viens – iet jūrā un sākt strādāt, lai tiktu līdz otram stūrmanim. Kā arī turpināt mācības profesionālās pilnveides kursos, lai iegūtu iespēju kļūt par vecāko kapteiņa palīgu un pēc tam jau par kapteini.

ALEKSANDRS ZIMIČS (LJK Jūrskolā iestājies pēc pamatskolas beigšanas, apgūvis mehāniķa specialitāti): Man visa ģimene ir saistīta ar jūru. Mamma ir ārsta palīgs un strādā jūrnieku medicīniskajā komisijā, bet tētis un divi vectētiņi ir jūrnieki. Pirms stāšanās Jūrskolā es nedēļu kopā ar tēti pavadīju jūrā, lai pārliecinātos vai mani tas interesē. Tajā brīdī es vēl nezināju, vai es tiešām stāšos Jūrskolā, kaut gan dokumentus biju iesniedzis. Taču pēc reisa es jau zināju pavisam noteikti, ka gribu mācīties par jūrnieku. Mans tētis ir stūrmanis, bet es izvēlējos mehāniķa specialitāti, jo mani vairāk interesē tas, kā strādā kuģu mehānismi. Pēc Jūrskolas pabeigšanas, es iestāšos Liepājas Jūrniecības koledžā un, jo labāk būšu mācījies, jo man būs lielāka iespēja pretendēt uz budžeta vietām. Taču tas nav noteicošais. Vajag mācīties, lai gūtu zināšanas, jo jūrā, kad man uzdos kādu uzdevumu, es taču nevarēšu pateikt – es to nezinu. Tad jau man pajautās – ko es šeit vispār daru? Savukārt pēc koledžas pabeigšanas es varēšu strādāt par otro mehāniķi, bet pēc diviem gadiem es pabeigšu kursus, lai varētu kļūt jau par vecāko mehāniķi. Tas ir mans mērķis.

Es domāju, ka jūrniekam jābūt mierīgam. Gadījumā, ja kaut kas ir noticis, nedrīkst krist panikā, lai varētu informēt citus par notikušo un ātri reaģētu uz to. Un vēl - jūrniekam jāspēj saprasties ar komandas biedriem.

ARTŪRS NEGROVS (LJK Jūrskolā iestājies pēc pamatskolas beigšanas,  apguvis mehāniķa specialitāti): Iesākumā es gribēju mācīties Rīgas Tehniskajā universitātē par automehāniķi, bet vecāki man ieteica iet Jūrskolā un tagad es jau esmu sapratis, ka man tas patīk. Arī kad biju praksē jūrā, es pārliecinājos, ka mehāniķa darbs ir ļoti saistošs un interesants. Jūrā man gājis ir vectēvs. Viņš bija radists.  Es cenšos labi mācīties, jo man pašam ir daudz patīkamāk, ja ir labas sekmes. Skolotājs mums saka, ka mehāniķim jāzina viss - gan profesijas teorētiskā, gan praktiskā daļa, un, ja to apgūst, tad viss būs kartībā. Bet, ja kaut ko „palaidīsi gar ausīm”, tad būs ļoti grūti. Piemēram, es nokavēju tikai 15 minūtes no mācību stundas un jau nesapratu par ko ir runa. Pašam pēc tam individuāli nācās visu noskaidrot. Ir jāmācās arī valodas un viena no svarīgākajām, protams, ir angļu valoda. Piemēram, Ķīnā es sastapu tikai divus cilvēkus, no kuriem viens runāja krievu, bet otrs – angļu valodā, bet ar pārējiem nācās sazināties ar žestu palīdzību. Topošajam jūrniekam jābūt atvērtam, sabiedriskam, jābūt zinātkārām un nepārtraukti jāuzdod daudz jautājumu, lai komandas biedri saprastu, ka gribi mācīties nevis tikai kaut kā iziet praksi. Iesākumā es domāju, ka uz kuģa visas dienas būs vienāda, bet tā nebija, jo katru dienu bija jaunas situācijas, jauni stāsti. Es uztraucos tikai par to, ka tajos gadījumos, kad es būšu vajadzīgs ģimenei, es būšu jūrā un nekādi nevarēšu palīdzēt. Kā tas bija tad, kad manai mammai bija slikti ar veselību un es biju jūrā un neko nevarēju palīdzēt.

ARTURS RAZVADOVSKIS (LJK Jūrskolā iestājies pēc pamatskolas beigšanas, apguvis stūrmaņa specialitāti): Pēc devītās klases es īsti nezināju kur mācīties tālāk. Es zināju tikai to, ka negribu iet parastā vidusskolā, bet gan mācīties kādu profesiju. Tā kā manā ģimenē gandrīz visi vīrieši ir jūrnieki, arī man vajadzēja pamēģināt turpināt šo tradīciju. Tēvs strādā par vecāko mehāniķi, bet man viņš ieteica mācīties par stūrmani un neesmu vīlies. Pamatskolā es diezgan slikti mācījos, bet tā kā tagad es apgūstu profesiju, kura mani interesē, mana attieksme pret mācībām ir mainījusies, jo apzinos, ka zināšanas noderēs praktiskajā darbā jūrā. Man praksē bija laba komanda un bija patīkami ar tādiem cilvēkiem strādāt kopā. Uzskatu, ka stūrmanim jābūt nosvērtam, draudzīgam, lai ar komandu būtu labas attiecības. Jābūt tādam pozitīvākam, jo tomēr tu esi tādā slēgtā telpā un arī harizmai ir jābūt. Sākumā bija šaubas, bet tagad es noteikti zinu, ka gribu turpināt mācības Liepājas Jūrniecības koledžā, jo salīdzinot ar Latvijas Jūras akadēmiju, šeit mācības aizņems īsāku laiku – tikai divus gadus. Pēc tam mācīšos profesionālās pilnveides kursos. Strādāt uz kuģa, protams, jāsāk ar zemāko līmeni. Es gribētu divus, trīs gadus pastrādāt katrā līmenī, lai zinātu ko katrs dara, jo dažkārt tie, kas strādā tādos augstākos amatos, nezina kā iet zemāk stāvošiem un tad bieži notiek strīdi. Bet ar laiku es gribētu tikt līdz augstākajam līmenim – kapteinim.
 

ALEKSEJS JAKUŠEVS (koledžā iestājies pēc LJK Jūrskolas beigšanas, apguvis mehāniķa specialitāti): Jau no bērnības mani piesaistīja jūra. Man patika kā izskatās kuģi, jo tas saistījās ar romantiku. Taču līdz astotajai klasei nemaz neplānoju iestāties jūrskolā. Bet apspriežoties ar vecākiem, novērtējot šīs profesijas plusus un mīnusus, tomēr nolēmu, ka pēc pamatskolas pabeigšanas iešu uz jūrskolu un neesmu to nožēlojis. Man vecaistēvs savulaik gājis jūrā, taču viņš nekādi neietekmēja manu lēmumu.

Esmu vairākas reizes bijis praksē, tā kā šo darbu esmu novērtējis arī no praktiskās puses. Man bija labi darbaudzinātāji, kas man daudz stāstīja un es varēju apgūt mehāniķa specialitāti. Man patīk strādāt šajā profesijā, kaut ko taisīt vai remontēt. Man patīk tikties ar citiem cilvēkiem un arī ceļot.

Es uzskatu, ka kuģa mehāniķim jābūt ar lielu atbildības sajūtu par savu darbu, par padotajiem. Lai nebūtu tā, ka atbildīgos brīžos atklājas, ka kaut kas nav izdarīts, vai kaut kas nav pamanīts no kā atkarīga gan apkalpes dzīvība, gan drošība uz kuģa. Atbildība ir viena no galvenajām rakstura iezīmēm, kas vajadzīga jūrniekam. Ir jābūt arī stipriem nerviem, jo ir psiholoģiski smagi atrasties četrus, piecus mēnešus uz viena un tā paša kuģa. Jābūt sabiedriskam un draudzīgam ar komandas biedriem.

Tuvākajā nākotnē vispirms gribu labi nokārtot eksāmenus. Tad gadu pastrādāt par motoristu, jo mehāniķi, kuriem ir liela pieredze, stāsta, ka vispirms vajag iemācīties strādāt ar rokām un tas nāk tikai ar laiku. Pēc tam jau varēšu strādāt gan kā ceturtais mehāniķis, gan kā trešais. Bet pamācoties kursos – kā otrais mehāniķis. Pēc tam arī par vecāko mehāniķi, bet līdz tam vēl ir patālu, vēl daudz jāmācās. Visu dzīvi ir jāmācās – es tā uzskatu.

JEVGĒŅIJS POPLAVSKIS (koledžā iestājies pēc vidusskolas beigšanas,  apguvis stūrmaņa specialitāti): Pēc devītās klases man bija doma apgūt kādu no IT specialitātēm. Bet nebiju par to pārliecināts un tāpēc turpināju mācīties vidusskolā. Tēvs jau kopš devītās klases mani centās pierunāt iestāties Jūrniecības koledžā. Mamma teica, ka man pašam jāizlemj, ko darīt. Kad biju 12. klasē arī māsa man ieteica vai nu izvēlēties kļūt par IT speciālistu, vai par jūrnieku. Tā es izvēlējos Liepājas Jūrniecības koledžu. Iesākumā, kā jau daudziem, noteicošais bija tas, ka pēc mācību pabeigšanas iespējams atrast labi apmaksātu darbu. Tad es tā īsti nemaz nealku iet jūrā, gribēju tikai labi pelnīt. Man bija kaut kāds priekšstats par jūrnieka profesiju, bet es nedomāju, ka tā ir tik nopietna un interesanta. Jau pirmajā kursā pēc pāris mēnešiem es sapratu, ka gribu savu dzīvi saistīt ar jūru. Man patīk, ka šajā profesijā jābūt ļoti nopietnam un atbildīgam. Jābūt profesionālim šī vārda vistiešākajā nozīmē. Labi mācīties? Vispirms tas ir vajadzīgs man pašam, ne tikai labu atzīmju, vai stipendijas dēļ, bet zināšanu dēļ, kas man palīdzēs tālākai attīstībai, karjerai. Uzskatu, ka atbildība pret saviem pienākumiem ir pirmajā vietā, kas vajadzīga jūrniekam. Kā arī māka rīkoties nestandarta situācijās un saglabāt mieru. Strādājot jūrā, arī ar cilvēkiem jāprot atrast kopīgu valodu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tad, kad mēs kļūsim par oficieriem, būs liela atbildība par cilvēkiem, par kuģi un vajadzēs zināt kā rīkoties jebkurā situācijā. Tāpēc ir daudz jāmācās.

Pēc koledžas pabeigšanas sākšu strādāt par matrozi. Pacentīšos kļūt par kapteiņa trešo palīgu un pēc tam mācīšos tālāk. Lai īstenotu savas ieceres man nav jāpamet darbs. Es varu strādāt un paralēli kursos apgūt nepieciešamās zināšanas, kas man ļaus pakāpties pa karjeras kāpnēm.

AĻINA PANFEROVA (koledžā iestājusiess pēc vidusskolas beigšanas, apguvusi loģistikas specialitāti):  Es iestājos Liepājas Jūrniecības koledžā, jo man gribējās kaut ko mainīt savā dzīvē un vismaz uz neilgu laiku aizbraukt no Rīgas. Es izvērtēju vairākus variantus dažādas pilsētas, bet pateicoties pazīstamai meitenei, kura jau mācījās par stūrmani, es izvēlējos Liepājas Jūrniecības koledžu un mana dzīve izmainījās par 360 grādiem. Loģistikas speciālitāti izvēlējos tāpēc, ka, pirmkārt, mani tas ir interesē. Otrkārt, man labi padodas valodas un es spēju tās izmantot komunicējot ar cilvēkiem un meklējot nestandarta risinājumus situācijam. Un, treškārt, pēc prakses es sapratu, ka ļoti gribu strādāt šajā jomā. 

 

 

 

 

Indra Grase
Liepājas Jūrniecības koledžas
sabiedrisko attiecību speciāliste

 
 
 
Atpakaļ